Es nekad nebiju domājusi, ka tik nopietna celtne var izskatīties kā šokolādes mājiņa. Brūnie ķieģelīši kā šokolādes tāfelītes salikti pa plauktiņiem un rotā ēku sienas.

Taču patīkamāko iespaidu manī atstājusi sēžu zāle un tās nopietnā gaisotne, kurā iejaukušies zaļganie un brūnie toņi. Skatoties televizora ekrānā, acīm priekšā paveras liels, plašs laukums ar pusaplī sakārtotām sēdvietām. Bet patiesībā tā ir pavisam neliela zāle, kurā mūsu Saeimas deputāti jūtas omulīgi un ērti.

Vecrīgas arhitektūra neatstāj nevienu vienaldzīgu, jo katram logam un sienai ir savi skaistuma ideāli, kuros slēpjas mums pazīstami vēsturiski notikumi.

Kas būtu Vecrīga bez Brēmenes muzikantiem, Melngalvju nama, Doma laukuma un krāšņajām teātra ēkām.

Runājot par teātri gribētos pakavēties atmiņās ilgāk. Jau mājās izlasīju anotāciju, ka skatīšos komēdiju un interesi piesaistīja neparastie aktieru uzvārdi, piemēram, L. Reiniks, kurš nebija iejuties dziedātāja tēlā, bet gan īpaša, neparasta dejotāja tēlā.

No izrādes mūsdienu jaunā paaudze var būt sajūsmā un ne velti, izkāpjot no autobusa, daudzi skolotājiem teica lielu paldies par jauko dienu un it īpaši teātra izrādi.

Ja izrādes laikā neiepīkstējās neviens mobilais telefons un netika dzirdētas veco tantuku sarunas, tad var teikt, ka izrāde bija izdevusies.

Tīna Ezīte 11.c